Dāvis jau sen bija pamanījis šo dīvaino savas sievasmātes, Līgas Kārkliņas, īpatnību. Viņa bija viesmīlīga un dāsna sieviete, bet ar vienu atrunu
Dāvis atbīdīja tukšo kafijas tasi un ar baudu izstiepās. Svētdienas rīts bija lielisks: aiz loga čivināja putni, dzīvoklī smaržoja pēc svaiga ēdiena, un pēc stundas visai ģimenei – viņam, viņa sievai Annai un viņu sešus gadus vecajai meitiņai Katrīnai – bija jādodas pie sievasmātes un sievastēva uz tradicionālajām svētdienas pusdienām.
Anna rosījās virtuvē, vācot dāvanas, kā viņa to sauca. Dāvis dzirdēja, kā skan burkas, švīkst celofāns.
— Dāvi, lūdzu, ienes mašīnā, — sauca sieva.
Dāvis slinki piecēlās no dīvāna un sastinga pie virtuves durvīm. Uz galda greznojās vesels gastronomiskais komplekts: gaļa, maizes standziņas, glīti ietīta pergamentā, burka ar melniem ikriem, kas izaicinoši spīdēja gaismā, dārgas Šveices šokolādes tāfelīte, vakuuma iepakojums ar spāņu žāvētu šķiņķi (jamón) un eleganta olīveļļas pudele ar rozmarīna zariņu iekšpusē. Augļu un saldumu grozs, salāti.
— Nu, tev šodien vēriens, — svilpodams teica Dāvis, ņemot rokās smago somu. — Vecākiem viss?
— Nu, jā, — Anna pasmaidīja, pārliekot gumiju savos tumšajos matos. — Lai viņi priecājas. Mamma taču tik ļoti mīl visu izsmalcināto.
“Mīl jau viņa, bet tikai nedalās,” ienāca prātā Dāvim, taču skaļi viņš neteica neko.
Viņš jau sen bija pamanījis šo dīvaino savas sievasmātes, Līgas Kārkliņas, īpatnību. Viņa bija viesmīlīga un dāsna sieviete, bet ar vienu atrunu. Viss, ko bērni atveda – dārgi sieri, izsmalcinātas desiņas, eksotiski augļi – bez pēdām pazuda viņas ledusskapī vai pieliekamajā, bet uz galda tika celts viss pats vienkāršākais.
Ceļš līdz sievastēva un sievasmātes mājai aizņēma ne vairāk par divdesmit minūtēm. Viņus pie sliekšņa sagaidīja Jānis, Annas tēvs, neliels, kustīgs vīrs ar labām acīm aiz biezām briļļu lēcām. Viņš apskāva meitu, paglaudīja Katrīnai galvu un stipri paspieda roku znotam, Dāvim.
— Nāciet, nāciet iekšā, dārgie! Līga jau klāj galdu.
Mājā smaržoja pēc vaniļas un kaut kā cepta. Līga, sieviete ar augstu, ciešu frizūru, iznāca no virtuves, slaukot rokas priekšautā. Viņas seju apgaismoja plats, dežūrējošs smaids.
— Ā, atbraucāt. Katrīnīt, nāc pie vecmāmiņas. Anna, tu esi kļuvusi tik skaista! Dāvi, sveiks.
Viņa noskūpstīja meitu un mazmeitu, Dāvim pamāja atturīgi un tūlīt pat pievērsās somai viņa rokās.
— Un ko tad jūs te atvedāt? Atkal tērējaties, es taču teicu, ka nevajag…
— Sīkums, mammu, — viegli atbildēja Anna, novelkot jaku. — Mazliet ko uzlikt uz galda.
— Tūlīt izpakosim, — Līga veikli paņēma somu no znota rokām un pazuda virtuvē.
Dāvis pavadīja viņu ar skatienu un nopūtās. Rituāls sākās. Viņi iekārtojās viesistabā. Jānis rādīja Katrīnai jaunu puzli, Anna, pēc mātes lūguma, klāja galdu. Dāvis blandījās pa istabu, pētot grāmatu plauktus. Viņa skatiens krita uz virtuves durvīm, kuras bija pavērtas. Viņš redzēja, kā sievasmāte, stāvot ar muguru, ātri un efektīvi izkrāva viņu somu.
Eļļas pudele aizceļoja uz skapīti virs izlietnes. Maizes standziņas un šokolāde pazuda maizes kastē. Dāvis skaidri redzēja, kā viņa, atskatoties uz durvīm, pavēra vecā ledusskapja augšējo saldētavas kameru, kas gandrīz nesaldēja, un veikli iesvieda tur burku ar ikriem un iepakojumu ar žāvētu šķiņķi.
Uz galda tikmēr parādījās ēdiens: vārīti kartupeļi, apkaisīti ar dillēm, šķīvis ar pašu gatavotiem sālītiem gurķiem un tomātiem, salāti, dāsni aizdarīti ar majonēzi, un galvenais šedevrs – cepta vista, izklāta pa daļām uz liela trauka.
— Sēdieties, dārgie, — aicināja viņa, noņemot priekšautu. — Vistiņa šodien izdevusies, sulīga, mājas.
Cienasts
Visi apsēdās. Dāvis skatījās uz pieticīgo, lai gan sātīgo cienastu, un viņam kļuva rūgti. Viņš iedomājās, kā viņi tagad varētu dalīt to kraukšķīgo maizes standziņu, smērēt tai sviestu un pārklāt ar graudainiem ikriem, un kā plānās, caurspīdīgās šķiņķa šķēlītes kustu mutē.
Bet tā vietā viņa šķīvī gulēja vistas stilbiņš, un Anna lika viņam kartupeļu šķīvī salātus.
— Ēd, Dāvi, nekaunies, — teica Līga, piebīdot viņam gurķu šķīvi. — Jūs darbā, droši vien, ēdat visu sausu, vajag normāli paēst.
— Paldies, — mehāniski atbildēja Dāvis. — Bet ikrus, ko atvedām pagājušajā reizē, jūs tā arī nepagaršojāt? Tie bija labi.
Iestājās pauze. Jānis sāka dīdīties krēslā. Anna uzmeta vīram nosodošu skatienu.
— Ikrus? — Līga pacēla uzacis, izrādot vieglu pārsteigumu. — Ak, jā, atceros. Mēs tos ar Jāni kādā vakarā apēdām. Vienkārši tāpat, ar maizīti. Ļoti garšīgi, liels paldies.
Dāvis zināja, ka tā nebija. Viņu iepriekšējā apmeklējuma reizē, pirms nedēļas, viņi atveda ikrus, un tad viņš arī redzēja, kā sievasmāte tos slēpj. Viņš pat tualetē nejauši noklausījās, kā Jānis kautrīgi jautāja: “Līg, a varbūt tiešām izvilksim ikrus? Mums taču ir viesi,” uz ko saņēma šņācošu atbildi: “Ko tu. Tas taču svētkiem. Jaunajam gadam. Bet tu esi gatavs visu apēst parastā dienā.”
— Skaidrs, — teica Dāvis, atlaužot gabalu maizes. — Priecājamies, ka garšoja.
Pusdienas turpinājās. Katrīna niķojās, atteicās ēst kartupeļus, Anna mēģināja viņu pierunāt. Jānis stāstīja kaut ko par saviem kolēģiem. Līga uzmanīgi sekoja, lai visu viesu šķīvji būtu pilni. Dāvis klusēdams bakstīja ar dakšiņu salātus. Viņa kairinājums krājās kā ūdens pārpildītā traukā. Viņš jutās nevis kā viesis, bet kā izēdājs, kam jāpatērē nederīgais produkts, kamēr ledusskapī bija paslēpti īsti gardumi, ko atvedusi viņa sieva.
Pēc pusdienām Anna palīdzēja mātei novākt galdu un nomazgāt traukus. Dāvis sēdēja ar sievastēvu viesistabā un skatījās futbolu.
Katrīna aizmiga uz dīvāna. No virtuves nāca sieviešu pieklusinātas balsis.
— Mamm, bet tas siers ar pelējumu tev nepatika? — jautāja Anna. — Tu taču teici, ka gribēji pagaršot.
Nevajag ne cukuru, ne ūdeni: manas vecmāmiņas skābētu kāpostu recepte, kas izturējusi laika pārbaudi
— Siers? — Līgas balsī atkal atskanēja viltotas notis. — Nē, ļoti patika. Mēs to… mēs to ar tēti pagaršojām pagājušajā nedēļas nogalē. Neparasts, jā. Ass.
Viss paticis
Dāvis savilka pieri. Šo “Dor Blue” sieru viņš pats izvēlējās gastronomā, zinādams sievasmātes garšas kārpiņas. Un tas arī aizceļoja uz ledusskapi, pievienojoties ikriem un žāvētam šķiņķim. Kad trauki bija nomazgāti, Anna iznāca no virtuves ar starojošu seju.
— Mamma saka, ka viņai viss ļoti paticis. Un ikri, un siers, — viņa čukstēja Dāvim, apsēžoties blakus.
Viņš paskatījās uz viņu. Viņa sieva patiesi ticēja, ka dara vecākiem prieku, un tikpat patiesi ticēja mātes vārdiem.
— Jā, — aizsmacis atbildēja Dāvis. — Ļoti paticis.
Viņi sāka vākties mājup. Līga, kā vienmēr, iedeva līdzi atbildes dāvanas: burku sālītu sēņu, pudeli upeņu kompota un paciņu ar saldētām ogām Katrīnai.
— Brauciet biežāk. — viņa teica, skūpstot meitu. — Vienmēr esat gaidīti.
Ceļā uz mājām Dāvis klusēja, skatīdamies tumšojošā logā. Anna jautri čaloja, stāstīdama, kā mamma slavēja jaunās kafijas dzirnaviņas, ko viņi viņiem uzdāvināja jubilejā.
— A zini, — beidzot neizturēja Dāvis, — es taču redzēju, kur tava mamma slēpj visu, ko mēs atvedam.
— Ko tu tādu saki?
— Es saku, ka ikri, žāvētais šķiņķis, siers un šokolāde, visi gardumi laimīgi aizceļoja uz ledusskapi un skapjiem. Bet mēs ēdām vārītus kartupeļus un salātus.
— Dāvi, neizdomā. — Anna sarauca pieri. — Mamma taču teica, ka viņi visu jau pagaršojuši.
— Anna, viņi nav pagaršojuši. Viņi to krāj. Kādiem mītiskiem svētkiem, kas nekad nepienāks. Es to redzēju savām acīm. Viņa visu slēpa, kamēr tu mazgāji traukus.
Mašīnā iestājās smags klusums.
— Nu, un kas? — klusi teica Anna. — Tās taču ir viņas tiesības. Mēs dāvinām, un viņa rīkojas, kā grib.
— Bet tas nav loģiski! — uzsprāga Dāvis. — Mēs vedam viņiem garšīgu ēdienu, lai viņi varētu to apēst, gūt prieku tieši šodien, kopā ar mums! Lai svētki būtu nevis kalendārā, bet šeit un tagad. Bet viņa pārvērš mūsu dāvanas par mirušu kravu. Es jūtos… pievilts. Mēs ēdam vienkāršu ēdienu, kamēr divu soļu attālumā guļ tas, kas varētu padarīt šīs pusdienas patiesi īpašas.
— Viņa vienkārši ir taupīga, — mēģināja attaisnot māti Anna. — Viņa ir no citas paaudzes. Viņi ir pieraduši veidot krājumus. Pārdzīvojuši deficītu.
— Tas nav taupība, Anna, tā ir kaut kāda pārtikas alkatība. Kāpēc krāt ēdienu? Tā jēga ir tikt apēstam. Viņa taču nekrāj pastmarku kolekciju.
Anna neatbildēja. Viņa skatījās logā, un Dāvis redzēja, cik viņa ir saspringta. Viņai bija nepatīkami to dzirdēt.
Viņa negribēja celt galdā šo netīro veļu, saskatīt mātes uzvedībā kaut ko sliktu.
— Labi, — pieglausti teica viņa. — Nākamreiz mēs neko nevedīsim. Nāksim ar tukšām rokām.
— Tas ir muļķīgi. — atbildēja Dāvis. — Tavi vecāki gaida šīs dāvanas. Tavs tēvs, esmu pārliecināts, sapņo tās nogaršot. A tava māte… viņai tas ir vienkārši piederēšanas rituāls. Zini, kā pūķim, kas sēž uz zelta, bet netērē to.
Viņi aizbrauca līdz mājām smagā klusumā. Dāvis saprata, ka nekas nemainīsies. Nākamajā svētdienā viņi atkal brauks pie Līgas, Anna atkal nopirks kaudzi delikatešu, un tās visas atkal aizceļos uz ledusskapi vai skapi, kamēr paši grauzīs vārītus kartupeļus.
Šī doma viņā izraisīja ne tik daudz nepatiku, cik trulu, bezcerīgu aizkaitinājumu. Kādā brīdī vīrietis neizturēja un paziņoja Annai, ka nebrauks vairs brīvdienās pie sievasmātes un sievastēva.
— Negribu vairs vērot šo farsu, — sausi paskaidroja Dāvis. — Bet tu turpini spēlēt līdzi savai mātei.
Anna paraustīja plecus, bet neiebilst. Viņa tā arī turpināja braukt pie mātes ar delikatesēm, kuras pati nevarēja nogaršot.
Šī rutīna turpinājās aptuveni mēnesi
Dāvis brīvdienās palika mājās, spēlējās ar Katrīnu, kamēr Anna aizveda savu “pilno kravu”. Viņš jutās labāk – vismaz nebija jāēd biezā majonēzē slīkstoši salāti. Tad, kādā drēgnā, novembra sestdienā, viņš saņēma īsziņu. Tā bija no Jāņa, sievastēva.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
